Latvijas nav ne sudrabā, ne zeltā, Latvija ir tās cilvēkos – talantīgos, strādīgos, godprātīgos, latvieša vārda cienīgos, jo Latvijai vajadzīgi cildeni raksturi un mums tādi ir. Tāpēc, novērtējot ieguldījumu Ķekavas novada attīstībā, 4. maijā tika pasniegts Ķekavas novada pašvaldības apbalvojums “Ķekavas novada Goda pilsonis” režisorei Dzintrai Gekai-Vaskai, uzņēmējam - akmeņkalim Pēterim Zvaunim un Latvijas savienības "Černobiļa" viceprezidentam Mārim Šopam.
Ar apbalvojumu Ķekavas novada pašvaldība vēlas pateikties un novērtēt to cilvēku ieguldījumu, kuri ar savu darbu, mūža veikumu, radošumu, pilsonisko aktivitāti un apņēmību, ir palīdzējuši Ķekavas novadam augt, attīstīties un tā vārdam izskanēt gan Latvijā, gan ārvalstīs. Tāpēc ik gadu Ķekavas novada pašvaldība aicina iedzīvotājus, uzņēmumus, iestādes un nevalstiskās organizācijas iesniegt pretendentu pieteikumus Ķekavas novada augstākā apbalvojuma “Ķekavas novada Goda pilsonis” saņemšanai.
Dzintra Geka- Vaska
Mēs varam būt lepni, ka Ķekavas novada Plakanciema “Džungļos” 1950. gada 31. janvārī ir dzimusi kinorežisore Dzintra Geka-Vaska. Daudzu, jo daudzu dokumentālu filmu autore un pats galvenais Sibīrijas tēmas aprūpētāja Latvijas kinomākslā – “Sibīrijas bērni”, “Sibīrijas dienasgrāmatas”, “Bērnības zeme Sibīrija” un par ķekaviešiem, kuri izgājuši skarbo Sibīrijas ceļu, filmā “Maršruts: Ķekava – Omskas apgabals 1949”.
Dzintru Sibīrijas tēmai ir pietuvinājis viņas tēva liktenis. Tēvs Leopolds Parasigs – nacionālās pretošanās kustības dalībnieks - uz 25 gadiem tika notiesāts un izsūtīts uz Sibīriju. Dzintra par savu tēvu uzzināja tikai 1965. gadā, kad viņu atbrīvoja no Gulaga nometnes Mordovijā, bet viņam nebija tiesību atgriezties Latvijā. 1966. gadā Dzintra devās pie tēva un pirmo reizi ieraudzīja tēvu uz Sibīriju, kura iespaidoja tālāko dzīvi un mākslinieces ceļu.
Dzintrai Gekai-Vaskai bezgala tuva ir Latvija un latvieši. To apliecina viņas filmas par pirmo Latvijas prezidentu Jāni Čaksti – “Čakstes koks”, desmit videofilmas ciklā “Kinogadsimts Latvijā”. Arī par mūsu nacionālo vērtību Dziesmusvētkiem “Gaismas atgriešanās” un “Ģērbies saule sudrabota”, Latvijas simtgadei veltītais cikls “Gadalaiki”.
Mēs esam ļoti laimīga tauta, jo mūsu dziesmai ir ierādīta Lielā diena – Dziesmu svētki. Un Dzintra ir pētījusi, kāpēc latvieši par spīti dzīvošanai dažādās pasaules malās neaizmirst savas dziesmas. Pētījuma rezultātā ir tapusi filma “Dziedot dzimu”.
Dzintra Geka-Vaska apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Par spīti grūtajai bērnībai Ķekava uz mūžu paliek Dzintras sirdī, jo te dzīvo viņas radi un dvēselē tuvi cilvēki. Dzintra joprojām dzer Ķekavas avota ūdeni, ēd Ķekavā ceptu maizi ar Ķekavas pļavās un mežos bišu savākto medu. Viņa joprojām sirdī ir kopā ar savu bērnības zemi – Ķekavu un pirmo skoliņu – Mežiniekos.
Pēteris Zvaunis
Akmeņiem ne tikai saules mūžu, bet arī māksliniecisko vērtību dāvā akmeņkalis Pēteris Zvaunis – dzimis 1952. gada 4. jūnijā Limbažu rajona Liepupē, bet no 1959. gada Pēteri Zvauni var saukt par pilntiesīgu ķekavieti. Ķekavā rit Pētera Zvauņa dzīves un darba mūžs.
Pētera Zvauņa un viņa komandas kontā ir Brīvības pieminekļa restaurācija, Latvijas leģiona brāļu kapu izbūve Lestenē, Pulkveža Oskara Kalpaka piemineklis Esplanādē Rīgā, neparastā ekspozīcija “Runājošie akmeņi”, kas pārsteidza pat francūžus. Vides objekti Ķekavas sadraudzības pilsētā Bordesholmā Vācijā un piemiņas akmens Plakanciemā 1915. gada 29. oktobra latviešu strēlnieku kaujai pie Plakaniem.
Pēteris Zvaunis to nedara viens, viņi ir saliedēta komanda, kura apvienojusies akmens apstrādes uzņēmumā “AKM”. Pētera Zvauņa kolēģis Guntis Pandars atceras, ka pirmais lielākais objekts, ko atjaunojuši bijis ģerbonis Rīgas Brāļu kapu vārtos. Ar šo darbu sevi pierādījuši kā talantīgus akmeņkaļus. Un tādi viņi ir joprojām, un pats galvenais viņi strādā ar Latvijas laukakmeni.
Latvijā maz ir tādu vietu, kur nebūtu uzstādīti Pētera Zvauņa un viņa kolēģu darbi. Neba velti par Brīvības pieminekļa atjaunošanu Pēteris Zvaunis apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi.
Māris Šops
Māris Šops dzimis 1950. gada 13. augustā skaistajā Vidzemes pilsētā – Cēsīs. Mācījies Liepas astoņgadīgajā skolā, Mālpils hidromeliorācijas un celtniecības tehnikumā, iegūstot celtnieka – tehniķa kvalifikāciju. Neklātienē mācījies Latvijas universitātes Ekonomikas fakultātē un Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Strādājis kā pedagogs Mālpils tehnikumā un aktīvi piedalījies sabiedriskajā un kultūras dzīvē.
Kopš 1986. gada Māra Šopa dzīve ir saistīta ar Ķekavu, līdz 1992. gadam esot par kolhoza – agrofirmas “Ķekava” valdes priekšsēdētāju, aktīvi iesaistoties 1991.g ada janvāra barikāžu kustībā, dodot celtniecības materiālus un lauksaimniecības tehniku, pēc 1992. gada iesaistoties uzņēmējdarbībā - nodibinot uzņēmumu “Dālderi”.
Māris Šops finansiāli atbalstījis Doles -Ķekavas evaņģēliski luteriskās baznīcas atjaunošanu, sagādājot 2 tonnas krāsainā metāla baznīcas torņa atjaunošanai. Atbalsts sniegts arī kultūrai – bērnu vokālajam ansamblim “Cīrulītis” un jauktajam korim “Mozaīka”.
Māris vairākkārt uzsvēris , ka viņam lielu gandarījumu sagādā iespēja palīdzēt cilvēkiem. Tieši tāpēc viņš iesaistījies Latvijas savienības “Černobiļa” darbā. Darbojoties šajā biedrībā, viņš centās apzināt tos Ķekavas novada iedzīvotājus, kuri piedalījās Černobiļas avārijas seku likvidēšanas darbos. Viņa vadībā tika izstrādāts nolikums par Latvijas savienības “Černobiļa” Goda zīmes izveidošanu. Ķekavā ar šo goda zīmi apbalvoti 23 cilvēki.
No 2005. gada Māris Šops aktīvi darbojas Latvijas Valsts aizsardzības fondā “Lāčplēsis”, apzinot tos Ķekavas novada iedzīvotājus, kuri godprātīgi pildīja savus tiešos darba pienākumus un darbojās brīvās Latvijas valsts labā, iestājoties par Latvijas neatkarību. Daudzu gadu garumā apzināti un apbalvoti 1991.gada barikāžu dalībnieki.
Arī pats Māris Šops ir apbalvots ar 1991. gada Barikāžu piemiņas zīmi. Par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas Valsts labā saņemta Triju Zvaigžņu ordeņa 1.pakāpes Goda zīme, Latvijas savienības “Černobiļa” Goda zīme un Latvijas Valsts aizsardzības fonda “Lāčplēsis” Goda zīme sudrabā.
