1986.gadā tapa leģendārā filma „Vai viegli būt jaunam?”, ko veidoja Juris Podnieks. Filma bija tā laika spēcīgs attēlojums, kurā caur atsevišķu jauniešu dzīves stāstiem varēja perfekti nolasīt padomju sistēmas „mašinēriju”. Cilvēks tajā bija tikai maza skrūvīte, kas bija nepieciešama, lai sistēma darbotos.

 

Filma atklāti un emocionāli stāstīja par jauniešiem, kuri meklē savu vietu dzīvē. Filma ieguva īpašu skaudrumu ar to, ka tajā atklājās padomju iekārtas uzspiestā bezjēdzība un liekulība. Filmas varoņi bija jauni cilvēki, kas brīvi runāja par sabiedrībā aizliegtām tēmām – karš Afganistānā, narkotikas, panki, Krišnas apziņas kustība. Amatierkino režisors veidoja filmu par saviem vienaudžiem un rādīja nāvi, kas sastopama ik uz soļa, sešpadsmitgadīga meitene gatava izlēkt pa logu, jo viņu apvainoja zādzībā, jauna māmiņa bija satraukusies par sava bērna nākotni pēc Černobiļas avārijas, jaunieti bargi sodīja čekas organizētā paraugprāvā par vilciena demolēšanu – šie dažādie likteņi veidoja filmas dramaturģiju, kas sākās ar rokkoncertu Ogrē un beidzās ar gados jauno Afganistānas kara veterānu dzīves atziņām.

 

Filma „Vai viegli būt jaunam?” ir absolūts fenomens. Tā atdzīvināja interesi par dokumentālo kino, un tās skatītāji skaitāmi simtos miljonos. Filma izrādīta vismaz 85 valstīs.

 

Un varētu domāt, ka šodien filma vairs nav aktuāla, jo tā stāsta par pagājušiem laikiem. Taču tā nebūt nav. Kā mūžīga vērtība paliek jauniešu sarežģītās iekšējās pasaules atklāsme. Tas Jura Podnieka filmu „Vai viegli būt jaunam?” ierindo nenovecojošo filmu sarakstā. Interesanti ir arī tas, ka, laikam mainoties, skatītāji šajā filmā allaž atrod ko tādu, kas atkal ir aktuāls un mūsdienīgs. Noskatoties filmu „Vai viegli būt jaunam?” skatītāji ir šokēti par to, ka jaunieši 20 gadus atpakaļ ir bijuši tik mūsdienīgi (!) un ir saintriģēti par to, kā tālāk veidojušās viņu dzīves.

 

1998.gadā tapa filma „Vai viegli būt...? Pēc 10 gadiem”, Bija ļoti interesants laiks, jo Latvija bija nesen kļuvusi neatkarīga. Šķita, ka pavērušās plašas iespējas straujai dzīves augšupejai. Bet, kā izrādījās, tas nebija skāris visus pirmās filmas varoņus. Viņus uzrunājot pēc 10 gadiem, gandrīz visiem pirmais jautājums bija – ko dara tie pārējie? Kā viņiem veicas?

 

Šķita svarīgi un pareizi iemūžināt šos jauniešus, kas savulaik bija tā laika „lakmusa papīriņi”. Un jāteic, ka arī pēc desmit gadiem caur viņu dzīves stāstiem bija iespējams saprast, kas notiek toreiz vēl jaunajā Latvijas valstī.

 

Šobrīd, pēc 20 gadiem, bija interesanti filmēt šos cilvēkus atkal. Un īpaši tāpēc, ka daudziem no viņiem bērni tagad ir tādā vecumā, kā bija viņi paši pirms divdesmit gadiem. Tātad atgriešanās pie pirmās filmas varoņiem, kur runa ir par laiku, valsti un nu jau filmas varoņu kā vecāku skatījumu uz jauniešiem un, no otras puses – viņu bērnu vērtējums. Otrkārt, filmas varoņu vecums ir aptuveni 40. Tas ir laiks, kad cilvēki izvērtē to, kas ir sasniegts un kas nav. Vai sapņi ir piepildījušies, vai nav? Un, ja viss, par ko kādreiz cerēts 20 gadus atpakaļ, ir dzīvē piepildījies, vai tas rada jaunas dzīves intrigas, vai arī liek nomierināties un dzīvot mierīgi? Un jautājums tieši šobrīd – Vai viegli? - ir patiešām aktuāls gandrīz katram no viņiem un arī skatītājiem.