Baložu pilsēta

1974. gadā Baložu ciemata teritorijai pievienoja daļu bijušā Katlakalna pagasta teritorijas līdz Bauskas šosejai. Pēc šās teritorijas pievienošanas Baložu ciemata vēstures sākums teorētiski jau meklējams iepriekšējos gadsimtos.1957.gadā tika iekārtota kūdras ieguves mašīnu izmēģinājumu rūpnīca. Kūdras ieguve un transports bija pilnīgi mehanizēti. Uz Baložu staciju savulaik izvadīti Olaines un Mēdemu purva šaursliežu izvadceļi. Produkcijas veidi: kūdras briketes (pirmoreiz Latvijā), gabalkūdra, amonizēta kūdra, pakaiškūdra, substrāta kūdras plātnes. 1978. gada kūdras fabrikai "Baloži" pievienota Latvijas kūdras mašīnbūves rūpnīca. 80. gados 75% fabrikas kopprodukcijas bija tehnoloģiskas iekārtas frēzkūdras ieguvei un to rezerves daļas, kā arī izstrādājumi elektroniskajai un radiotehniskajai rūpniecībai. Produkciju izveda uz vairākām PSRS republikām, kā arī uz Somiju.
 

Baložu ciemata celtniecībā izmantotas dažādu laika posmu arhitektoniskās formas. Pirmās sadzīves un dzīvojamās ēkas bija karkasu mājas (barakas), kurās ievietoja gan skolu, gan bērnudārzu. 50. gadu beigās būvēja piecstāvu blokdzīvokļu mājas un nodeva ekspluatācijā pamatskolu un kultūras namu. Tajā pašā laikā būvēja daudzdzīvokļu mājas – „Staļina mājas”, kas mūsu dienās tiek uzlūkotas par arhitektūras pieminekļiem. 60. gados izstrādāja projektu kotedžu tipa divdzīvokļu mājām ar piemājas dārzu. 70. gados attīstījās daudzdzīvokļu māju un sabiedrisko objektu būve (uzcēla tirdzniecības centru, bērnudārzu). Ciematā uzcēla arī ēkas apģērbu r/a "Latvija" iecirknim.
 

 

1980. gadā sāka Ķekavas PMK ciemata būvi, kas pavisam drīz tautā ieguva nosaukumu Titurga. Līdz 80. gadu beigām uzcēla apm. 500 dzīvokļu, katlu māju, attīrīšanas ietaises, sadzīves pakalpojumu centru, ambulanci, kafejnīcu un tirdzniecības centru. Titurgas ciemats 1988. gadā saņēma Valsts prēmiju par lielisku plānojumu.
 

 

20. gadsimta 90. gados tika pilnīgi pārtraukta sabiedriskā celtniecība, celtniecības darbi noritēja vienīgi privātajā sektorā un dārzkopības sabiedrībās. Pēdējos gados, līdzīgi kā citur Pierīgā, arī šeit notika intensīva dārziņu apbūvēšana. Aktīva nekustamā īpašumu projektu attīstība Baložos sākās 2000. gadā, kad tika izstrādāts pilsētas attīstības plāns. Pilsētā strauji attīstījās individuālā un daudzstāvu apbūve. Nekustamam īpašumam Baložos ir augsta tirgus vērtība. Pašvaldības pārziņā ir vidusskola, bērnudārzs, bibliotēka, kultūras nams.

 

 

Baložu pilsēta ir izveidojusies no kūdras fabrikas ciemata un teritorijas lielākā daļa ir purvi. 20. gadsimta 90. gados, kad Baloži kļuva par pilsētu, deputāti nolēma, ka purva simbols varētu būt varde. Un tā nav nejaušība – vardi jau no seniem laikiem uzskata par bagātības simbolu, bet kādreizējās kūdras fabrikas strādnieku ciematiņa attīstība ir bijusi pārdomāta un finansiāli veiksmīga.
 

Baložu pilsētas ģerbonis apstiprināts 1997. gadā. Ģerboņa vairogs ir ar horizontālu dalījumu augšdaļā. Augšā – trīs zaļas ūdensrožu lapas uz zelta fona, bet apakšā – zelta varde uz zaļa fona.

 

 

Baložos, kas daudzus gadus bija tipisks strādnieku ciemats, darbaspēks veidojās no iebraucējiem, līdz ar to pilsētā ir liels nacionālo minoritāšu īpatsvars. Ekonomiskie sakari, darba meklējumi Baložu iedzīvotājus piesaista Rīgai.
 

 

Baložu iedzīvotājiem ir vairākas priekšrocības – nelielais attālums no Rīgas, retie luksofori un platās ielas. Pilsētas attīstības plāns ir pietiekami interesants – tajā ir gan privātmāju rajoni, gan daudzstāvu un mazstāvu dzīvojamās apbūves un daudz zaļo zonu. Pilsētas iedzīvotāju un viesu dzīves kvalitāti uzlabo arī Dienvidu tilts. Tas savieno Baložus ar Dienvidu tilta atzaru starp Bauskas ielu un Jelgavas šoseju, kā arī atjauno ceļu caur Olaines pagastu.

 

 

Vairāk par Baložu pilsētas ģeogrāfiju skatīt šeit.

 

 

   

 

 

---

 

Ķekavas pagasts

Pirmā rakstiskas vēstures avotos minētā apdzīvotā vieta, kas saistīta ar Ķekavas vārdu, ir Ķekavas muiža ar ūdensdzirnavām. Tā minēta ordeņa un Rīgas prāvesta zemes strīda dokumentos 1435. gadā. Novads senatnē bija samērā reti apdzīvota teritorija zemgaļu valsts Upmales ziemeļdaļā, ar jauktu etnisko sastāvu. Senlietas, kas atrastas Sauliešu pilskalna vietā un arheoloģiskajos izrakumos Klaņgu pilskalnā, raksturīgas baltu kultūras apgabalam, ko saista ar senajiem zemgaļiem 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Zemgaļu kultūras uzplaukuma kulminācija bija 5.-7.gadsimtā. Daugavas labajā krastā pirms vācu ekspansijas jau bija izveidojušās lībiešu valstis; arī Doles salā un teritorijā ap seno zemgaļu Pļavniekkalna apmetni 13. gadsimtā dzīvojuši lībieši. Arī "ķekava" ir baltu cilmes vārds: senindoeiropiešu valodā "kek"- nozīmē "liekt, līks", bet "av(e)"- "mitrināt, aprasināt, tecēt". (Šis hidronīms, iespējams, atspoguļo Ķekavas upes tecējumu: līču loču paralēli Daugavai, bet vidustecē daži krasi līkumi, pagriežoties uz ieteku Daugavā). Ķekavas novads bieži ir bijis pakļauts karadarbībai, tomēr, pateicoties ģeogrāfiski izdevīgajam novietojumam - Rīgas tuvumam, sarukušais iedzīvotāju skaits ikreiz strauji papildinājās ar ienācējiem, un saimnieciskā dzīve atkal atjaunojās. Daudz ļaunuma nodarīja arī 20. gadsimta agresijas. Pirmā pasaules kara kaujām drīz sekoja lielinieku un pēc tam Bermonta armijas uzbrukums Rīgai. Mūsu novada pagastos (Doles ar Ķekavu, Katlakalna) tika iznicināti ap 75% ēku. sagandēti tīrumi, pļavas, meži, bet iedzīvotāji tika izklīdināti bēgļu gaitās, daudzi gājuši bojā. Lieli postījumi bija arī Otrā pasaules kara beigu posmā - 1944. gada septembrī un oktobrī, par ko liecina daudzie brāļu kapi un kauju piemiņas vietas pagasta teritorijā. Pēckara periodā padomju okupācijas režīma uzspiestās kolektivizācijas rezultātā radikāli tika mainīts zemnieku un zvejnieku saimniekošanas un dzīves veids. Šī procesa sākumā izveidotās mazās kopsaimniecības ik pa laikam apvienoja, līdz 1969. gadā izveidojās kolhozs "Ķekava" (kopš 1988. g. - agrofirma), kas savas pastāvēšanas laikā kļuva par daudznozaru saimniecību. Dzīvi Ķekavā būtiski izmainīja putnu fabrikas uzcelšana, līdz ar kuru izauga ari tās strādnieku ciemats ar daudzstāvu apbūvi. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas kolhozi beidza pastāvēt. Mūsu valsts jaunajos ekonomiskajos apstākļos arī laukos ienāca privātais bizness, kas balstīts uz pilnīgi jaunām īpašumu formām un tirgus attiecībām.

Dabas mantojums pagasta ģeogrāfiskajā teritorijā ir ainavas dažādība, vietējo un introducēto sugu dižkoki, Daugava, mazās upes, meži, purvi, ielejas un kraujas. No īpaši aizsargājamām dabas teritorijām Ķekavas pagastā atrodas valsts nozīmes dabas piemineklis - Katlakalna priedes. Tas ir dendroloģisks stādījums 13,6 ha platībā, sils. Dabīgais meža masīvs papildināts ar 84 veidu svešzemju augu sugu stādījumiem. Latvijas Vides Aģentūras dižkoku datu bāzē Ķekavas pagastā ir reģistrēti 15 dižkoki, no kuriem vairums atrodas Rāmavas muižas parkā vai tā tuvumā. Ķekavas pagasta ainava ietver sevī gan Rīgas pilsētas pievārtei raksturīgās apbūves iezīmes, gan izteiktu lauku apvidus ainavu. Visbūtiskāk pagasta ainavu raksturo Daugavas lejteces nepārveidotā posma ieleja ar Doles salu un Daugavas mākslīgais uzstādinājums - Rīgas HES ūdenskrātuve, kuras uzbēruma ainava ir iespaidīga, mākslīgi veidota plastiska zemes forma kā pļava bez stādījumiem. Pašas Daugavas upes ainava ir klusa - tajā nav intensīvam tūrismam un biznesam raksturīgo elementu - kuģu, jahtu, laivu un piestātņu.
 

Ķekavā atrodas trīs valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļi:

• Klaņģu kalns - pilskalns (bijis apdzīvots bronzas laikmetā un datējams ar pirmo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras);
• Sauliešu pilskalns (datējams ar pirmo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras);
• Pļavniekkalna skolas senkapi (5.-7. gs. zemgaļu apbedījumi).

Viens valsts nozīmes vēstures piemineklis :

• rakstnieka Garlība Merķeļa dzīves vieta (rakstnieks dzīvoja bij. Depkina muižā, tagadējā Rāmavas muižā laika posmā no 1806. g.lidz 1850. g.).

Divi valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi:

• Doles (Ķekavas) luterāņu baznīca (celta 1783. g.)
• Katlakalna luterāņu baznīca (celta 1794. g.). Šajās baznīcās kā interjera elementi atrodas vairāki valsts nozīmes mākslas pieminekļi - altārgleznas, altāris u.c.

Vairākas ēkas ar kultūrvēsturisku nozīmi - Doles Tautas nams (bij. Doles Saviesīgās biedrības nams), Doles pagasta un tiesas nams/ Doles - Ķekavas 6-klasīgā pamatskola u.c. vietējas nozīmes valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi - Depkina muižas apbūve un parks, vairāki kapu pieminekļi Katlakalna un Ķekavas kapos.
 

Pagasta teritorijā ir uzstādītas ari piemiņas zīmes izcilākajiem novadniekiem:

• piemiņas akmens Paulam Lejiņam, kas 1920. g. izveidoja un vadīja līdz 1945. g. Latvijas Universitātes, vēlāk Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas mācību un pētījumu saimniecību "Rāmava";
• pieminas akmens mežsargam Hermanim Gailim;
• piemiņas akmens mežzinātnes un mežu meliorācijas pamatlicējam Latvijā, vienam no ievērojamākiem mežkopjiem Baltijā - Eiženam Ostvaldam;
• piemiņas akmens pirmajiem skolotājiem pie Ķekavas sākumskolas;
• piemiņas akmens represētajiem pagasta iedzīvotājiem.

 
Vairāk par Ķekavas pagasta ģeogrāfiju skatīt šeit.    
 

 Daugmales pagasts

Šajā apvidū kādreiz atradās Pikstezeres muiža, kuras vārds cēlies no Baldones meža upītes Pikste, Pikstere. Tās ūdeņi lauzās uz Daugavu, pa ceļam veidojot nelielu ezeriņu, kas vēlāk kļūst par Dzirnezeru. Pie šī ezeriņa atradās senākā zināmā muižiņa šajā pusē.Galvenais transporta ceļš bija Daugava, visa sadzīve norisinājās tās krastā, arī ceļš, kas veda no Rīgas uz Jaunjelgavu (toreiz Frīdrihštati), gāja tieši gar Daugavu. Samērā lielais attālums līdz Daugavai un ceļam bija Pikstezeres lielākais trūkums. To nolēma labot, jaunās ēkas ceļot pie Daugavas. Tā radās Jaunā muiža jeb Daugavas muiža. Izdevīgais novietojums to drīz vien padarīja par galveno, vecajai bija lemts pusmuižas liktenis.

1638. gadā abas muižas no tēva mantoja Heinrihs Vilhelms Bolšvings, 1669. gadā par to īpašnieku kļuva Vilhelms Ernests Bolšvings, kuram nebija vīriešu kārtas pēcteču, tādēļ muižas meitai Margaritai apprecoties ar Andreasu Reinholdu Krummesu, tās kļuva par viņu dzimtmuižām. 18.gadsimta sākumā, Ziemeļu kara laikā, abas muižas izpostītas kopā ar visiem vēsturiskajiem īpašuma dokumentiem. Pēc Margaritas nāves Krummess apprecējās otrreiz. Tā kā jaunajai dzīvesbiedrei pašai pūrā īpašumi, Krummess nolēma no Daugavas un Pikstezeres muižām šķirties un 1719. gadā pārdeva tās znotam Kārlim Hānenfeldam. Muižas vērtība, ņemot vērā lieliskās ģipša atradnes tās tuvumā, labās transporta iespējas pa Daugavu, lielo Rīgas pieprasījumu pēc būvmateriāliem, strauji auga. Pēc trīsdesmit gadiem Hānenfelds, pārdeva muižas Krievijas cara armijas ģenerālim Matiasam Līvenam.1786.gadā Līveni no hercoga Pītera savam īpašumam piepirka klāt vēl netālo Mencendorfas muižu Baldones tuvumā. Šajā laikā muižas savus nosaukumus ieguva no Līvenu dzimtas vārda - tās sauca par Jaunlīvi un Veclīvi.

Pirms Pirmā pasaules kara Daugmales pagasts tika saukts par Līves pagastu, jo tā centrs atradās Veclīves tuvumā. Šis nosaukums bijis piemērotāks, jo ļaudis vēl vēroja Veclīves un tāpat arī Jaunlīves muižu vietas. Pirmais pasaules karš nodarīja lielus zaudējumus daudzām muižām un saimniecībām, bet vietējie iedzīvotāji nedevās citur pasaulē laimi meklēt, bet ilgojās pēc sava kaktiņa un zemes stūrīša tepat dzimtajā Daugavas krastā. Tāpēc jau 1924. gadā Daugmales pagastā tika uzceltas dzīvojamās un saimniecības ēkas. Savu vietu atrada visi - gan zemnieki, gan bijušie muižas strādnieki, amatnieki un Daugavas laivinieki. Vecās Līves muižas vairs netika atjaunotas, līdz ar to arī šim nosaukumam vairs nebija pamata, tāpēc trīsdesmitajos gados Līves pagasts tika pārdēvēts par Daugmales pagastu.

Daugmales nosaukums cēlies no ģeogrāfiskā izvietojuma. Tās ziemeļu daļu norobežo Daugava. Šī vieta ir bijusi apdzīvota jau tālā senatnē. Daugmales minēta "Atskaņu hronikā", kur stāstīts par zemgaļu karagājieniem pret vācu iebrucējiem ķēniņa Nameja vadībā:

"Tad apņēmies bij Nameisis,
Kas Tērvetē bij virsaitis,
Iet atriebties par zemes bēdām.
Prom Daugmalē viņš jāj uz pēdām,
Līdz ņemdams brašus varoņus,
Kā parasts, viņam bruņotus."

Informāciju par nāves salu skatīt šeit

Vairāk par Daugmales pagasta ģeogrāfiju skatīt šeit.