11. novembrī trīs novadniekiem pasniedz Lāčplēša Goda zīmi

Svinīgā pasākumā Lāčplēša dienā Ķekavas kultūras namā Lāčplēša Goda zīmi saņēma ēdināšanas uzņēmuma SIA “Krīga” valdes priekšsēdētāja Inese Krejāne, Ķekavas novada sabiedriskā darbiniece Dzintra Maļinovska un nopelniem bagātais celtnieks–restaurators Ilmārs Rocis.
 

Lāčplēša Goda zīmi svinīgajā ceremonijā Latvijas valsts aizsardzības fonda “Lāčplēsis” viceprezidents Gunārs Kūtris pasniedza ēdināšanas uzņēmuma SIA “Krīga” valdes priekšsēdētājai Inesei Krejānei par aktīvu pilsonisko nostāju Latvijas Valstiskās neatkarības atjaunošanas laikā, mūža ieguldījumu ēdināšanas pakalpojumu sniegšanā un jauno speciālistu sagatavošanā, tāpat Goda zīmi pasniedza Ķekavas novada sabiedriskajai darbiniecei Dzintrai Maļinovskai par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanā, ilggadīgu darbu Ķekavas novada iestādēs, personīgo ieguldījumu grāmatas “Ķekavas novada personības” sagatavošanā un izdošanā.  Ar apbalvojumu tika godināts arī nopelniem bagātais celtnieks-restaurators Ilmārs Rocis, kurš sniedzis nozīmīgu ieguldījumu Latvijas Valstiskās neatkarības atjaunošanā un savu mūžu veltījis celtniecības attīstībai, veicot Doles-Ķekavas evaņģēliski luteriskās baznīcas rekonstrukciju no 1988. līdz 1992. gadam. 

Par Lāčplēša Goda zīmes saņēmējiem

Inese Krejāne

Inese Krejāne, dzimusi 1936. gadā, gada 1. maijā Saldus rajonā, Rubas pagastā “Pustaišos”. Vecāki bija lauksaimnieki, kuri nomāja zemes Reģes pagastā līdz 1943. gadam, līdz tēvu iesauca vācu leģionā. Tēvs krita gūstā un nonāca Sibīrijā. 1943. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi pie tēva vecākiem Ezeres pagasta “Griezēs”, kur Inese uzsāka mācības Zaņas septiņgadīgajā skolā, pabeidzot divas klases, mācības turpināja Ezeres septiņgadīgajā skolā. No 1951. līdz 1955. gadam mācījusies Rīgas pirmsskolas darbinieku Pedagoģiskās skolas pirmsskolas nodaļā. Ar Izglītības ministrijas rīkojumu 1955. gadā tika nosūtīta uz Baldones rajona Izpildkomitejas nodaļu par pirmskolas iestāžu inspektori, kur strādāja līdz 1959. gadam. Šeit arī satikts dzīvesbiedrs Kārlis Krejāns, ar kuru 1958. gadā mīti gredzeni un pēc kāda laika ģimenē piedzima meita Inita.
 

1960. gadā pēc Baldones rajona likvidācijas strādāja par bērnu nometnes vadītāju līdz reorganizācijai, kad notika apvienošanās ar bērnudārzu. 1967. gadā sāka strādāt par audzinātāju Rīgas 34. bērnudārzā, tomēr pēc neilga laika darba gaitas atgriež Baldonē, kur Inese sāk strādāt Baldones patērētāju biedrības sabiedriskās ēdināšanas apvienībā par kasieri. Pēc pāris nostrādātiem gadiem, iecelta par ražošanas pārzini. No 1974.- 1993. gadam pilda ražošanas direktores pienākumus.
 

1993. gadā nodibina SIA “Krīga”, kura darbības laikā sniegti ēdināšanas pakalpojumi ievērojamam skaitam novada izglītības iestāžu, kas nozīmē, ka Ineses uzņēmuma gādībā gardas pusdienas un launags ticis pagatavots vairākām novadnieku paaudzē. Pakalpojumi sniegti – Ķekavas vidusskolai, Privātajai pamatskolai Gaismas tilts 97, Pļavniekkalna sākumskolai, Pirmsskolas izglītības iestādēm “Ieviņa” un “Zvaigznīte”, kā arī izglītības iestādēm Baldones novadā.
 

Ineses uzņēmums ik gadu atbalsta Ziemassvētku dāvanu sagādāšanu daudzbērnu ģimenēm un maznodrošinātām personām, kā arī vientuļajiem senioriem. Tāpat sadarbojas un atbalsta Černobiļas Atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībniekus un to ģimenes Ķekavas novadā un citur. Atbalsta arī Latvijas savienības Černobiļas biedrību.
 

2016. gada saņēmusi apbalvojumu “Baldones Goda pilsone”.
 

Kā pati Inese saka, neko daudz par mani nevajag stāstīt - ķekavieši tāpat mani pazīst un zina, ko esmu paveikusi.

 

Dzintra Maļinovska

Dzintra Maļinovska dzimusi 1944. gada 14. septembrī Saldus rajona Novadnieku ciemā Zvārdē, “Stēdiņu” mājā. Ģimenē auga četri bērni. Mācības uzsāka vietējā skoliņā, tomēr skola atradās 5 km attālumā no mājām, tāpēc pārcēlās pie vecmāmiņas uz Saldu, kur turpināja mācības Cieceres septiņgadīgajā skolā un 8. klasi uzsāka Saldus vidusskolā.


9. klasi uzsāka Brocēnu internāt-vidusskolā, kur piecas dienas nedēļā mācījās skolā, bet sestdienās Brocēnu cementa-šīfera kombinātā mācījās amatu un beidza vidusskolu kā ķīmiķis-laborants. Tomēr laborantes darbs negāja pie sirds un Dzintra tika pieņemta energocehā un pēcāk nosūtīta mācīties uz Ļeņingradas montāžas tehnikumu. Atgriezās Brocēnu cementa-šīfera kombinātā kā mērinstrumentu pārbaudes speciāliste ar tiesībām strādāt par ražošanas tehniskās apmācības pasniedzēju. Paralēli darbojās sava ciemata Tautas namā par kultūras darba organizatori. Par darba sasniegumiem un kultūras dzīves organizēšanu kombinātā, bija atzinīga novērtēta – atradās uz goda plāksnes. Brocēnu tautas nama dzīve tika organizēta augstākajā līmenī, un par to saņemtas pateicības un atzinības raksti.  Bijusi arī Brocēnu deputāte un darbojusies Saldus komjaunatnes komitejā.


1967. gadā mija gredzenus ar Jāni Franckeviču, tolaik kolhoza priekšsēdētāju, kur laulībā dzima divi bērni – meita Daiga un dēls Gints. 1972. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Ķekavā, kur sāka strādāt “Kolhozā”, un drīz Dzintra tika ievēlēta par kolhoza arodbiedrības komitejas priekšsēdētāju. Arodorganizācija Dzintras vadībā darbojās visos iespējamajos virzienos: kultūra, sports, darba aizsardzība, veselības uzlabošana, tika organizēto braucieni uz sanatorijām un atpūtas namiem. Lai kolhozniekiem būtu, kur atpūsties, tika ierosināts celt Klaņģukalna estrādi.

1977. gadā Dzintra otro reizi iestūrē laulības ostā ar Kārli Maļinovski, kur laulībā dzimst meita Agnese, un nu jau ģimenē auga trīs bērni.


Atmodas laikā iestājās tautas frontē. Dzintra ierosinājusi arī piemiņas akmens izveidi represētajiem, piedalījusies Ķekavas parka idejas izstrādē, Ķekavas upītes attīrīšanas procesā. Pēc barikāžu laika kopā ar kolhoza valdi, arodbiedrību, Tautas fronti izteiktas pateicības barikāžu dalībniekiem, kuri Ķekavā bija mērāmi simtos.

Pēcāk kopā ar domubiedriem apzinājusi barikāžu dalībniekus, lai sagatavotu dokumentāciju piemiņas medaļu saņemšanai. 1993. gadā, pēc kolhoza likvidācijas ievēlēta par “Ķekavas kodola” priekšsēdētāju. Neatkarības gados, kad tika likvidēts finansējums kultūrai, “Kodola” telpās ar Dzintras gādību savu mājvietu rada daudzi pašdarbības kolektīvi. Kopā ar domubiedri un draudzeni Marutu Ikasu Kodolā organizēja aktīvu kultūras dzīvi – pasākumi, izstādes, tikšanās ar ievērojamiem cilvēkiem, sadraudzības vakari ar Bordesholmas biedrības biedriem. Organizēti arī vērienīgi ģimeņu spieti.


2001. gadā tika ievēlēta par Ķekavas pagasta deputāti un sāka strādāt par Sporta, bērnu un jaunatnes jautājumu speciālisti. Pēcāk kļuva par priekšsēdētāja vietnieci un 2005. gadā tika ievēlēta par pagasta domes priekšsēdētāju. Dzintras vadībā pašvaldība saņēmusi vairākas atzinības valsts mērogā: 2007. gadā Latvijas Republikas atzinība – sakoptākais pagasts; 2. vieta Vides ministrijas gada balvā “Ābols 2007”; 2008. gadā 1. vieta par vides infrastruktūras projektu īstenošanu; 2007. gadā Veselības ministrijas balva 1000 latu vērtībā par veselības aprūpes pieejamības nodrošināšanu iedzīvotājiem.


Šobrīd Dzintra darbojas Ķekavas–Bordesholmas sadraudzības biedrībā, pensionāru biedrībā “Polārblāzma” par kultūras darba organizatori, rīko arī bijušo kolhoznieku tikšanās un atpūtas vakarus. No 2014. gada darbojas Ķekavas apbalvojumu izvērtēšanas komisijā. Šobrīd kopā ar kolēģiem strādā pie grāmatas “Ķekavas novada personības” izveidošanas.
 

Visu dzīvi un jebkurā amatā strādājot, Dzintrai galvenais ir bijis cilvēks, viņa vajadzības, un pāri visam – kultūras procesu organizēšana un vadīšana.
 

Ilmārs Rocis

Dzimis 1937. gada 16. oktobrī Rīgā.  1944. gadā ģimene no Rīgas pārceļas uz dzīvi Kurzemē, Valtaiķu pagastā, kur Ilmārs uzsāk skolas gaitas Laidu pamatskolā. Nesaprotamu iemeslu dēļ Laidu skolas 1. klases liecība netika atzīta, un Ilmāram nācās vēlreiz uzsākt skolas gaitas 1. klasē, nu jau Rīgas 8. septiņgadīgajā skolā, pēc kuras absolvēšanas iestājās Rīgas industriālajā politehnikumā ekonomistu kursā.  Tēvs ar šo izvēli nebija mierā un noteica: “Ilmār, tu no agras bērnības esi man braukājis līdzi uz dažādiem būvlaukumiem, spēlējies ar zīmuļiem un projektu ruļļiem, kāds no tevis ekonomists, ja tevī sēž celtnieka gars.”
 

Dzīve pierādīja, ka tēva vārdi bija pravietiski…
 

Pēc tehnikuma beigšanas visiem bija jānostrādā trīs gadi Valsts sadales komisijas noteiktajā darba vietā, un, tā kā prakses laikā bija labi sevi pierādījis, tad pēc vadības lūguma 1956. gadā nonāca velosipēdu rūpnīcā “Sarkanā Zvaigzne”, kas reiz bijusi cēlā “Erenpress” rūpnīca, kur strādāja par uzskaitvedi remonta mehāniskajā cehā. Strauji virzoties pa karjeras kāpnēm, 1959. gadā Ilmārs jau strādāja par rūpnīcas darba algu grāmatvedības vecākā grāmatveža vietnieku. Tomēr Ilmāru saistīja celtniecība un pēc obligāti nostrādājamajiem gadiem, viņš uzrakstīja atlūgumu. Priekšnieks uz atvadām, spiežot Ilmāram roku vēl piebilda: “Biedri Roci, ja jums gadījumā nepatiks tas smagais un netīrais darbs celtniecībā, ar prieku ņemšu Jūs atpakaļ.”
 

Turpmākās Ilmāra darba gaitas saistītas ar celtniecību. 1959. gada augustā sāk strādāt tēva vadītajā “VEF OKS” par būvgaldnieka mācekli un vakaros papildina zināšanas dažādos ar celtniecību saistītos kursos. 1963. gadā pieņemts darbā Enerģētikas un elektrifikācijas pārvaldes uzņēmumā “Augstsprieguma tīkls”. 1967. gadā pievienojās “Ķekavas PMK” kļūstot par 4. Iecirkņa namdaru brigādes brigadieri. Tā sākās Ilmāra darbs Latvijā lielākajā lauku celtniecības organizācija 24 gadu garumā, kur laikā uzbūvēti tādi objekti kā Putnu fabrikas “Ķekava”, “Iecava” un “Saliena”, Iecavas kombinētās lopbarības rūpnīca, Ķekavas, Bulduru un Jaunjelgavas vidusskolas, Rīgas Piena kombināta jaunie korpusi, Kandavas lauksaimniecības tehnikuma komplekss un daudzi citi.


1988. gadā Ilmārs klātienē piedalījās Tautas frontes dibināšanas kongresā, un 1991. gada barikāžu laikā viss Ilmāra vadītais darba kolektīvs strādāja Zaķu salā, kas atainots Jāņa Bluķa dokumentālajā filmā “Celtnieki”.


1991. gada februārī, pēc mācītāja Ilāra Plūmes vadītā dievkalpojuma, Ilmāra vadībā uzsākts darbs pie Doles Svētās Annas baznīcas rekonstrukcijas Ķekavā. 1991. gada juku laiki un esošā situācija ievērojami traucēja turpināt atjaunošanas darbus, un 18 vīri Ilmāra vadībā uzteica darbu Ķekavas PMK un dibināja agrofirmu Ķekava, kur Māra Šopa vadībā tika gan saglābti baznīcas restaurācijai paredzētie materiāli, gan 1992. gada 23. novembrī noslēgti baznīcas rekonstrukcijas darbi.


Pēc 1992. gada nogalē saņemtā norvēģu uzņēmēja uzaicinājuma jauno gadu Ilmārs uzsāka kā akciju sabiedrības “Centrs” ģenerāldirektora vietnieks celtniecības jautājumos, kur uzņēmuma nosaukumiem un ieņemamajiem amatiem mainoties, nostrādāti 14 gadi, kuru laikā vadīti pārbūves, restaurācijas un būvniecības darbi tādos objektos, kā universālveikals “Cents”, tirdzniecības centri “Dole”, “Mols”, “Minska” un “Alfa”, Centrāla dzelzceļa stacijas pulksteņa torņa, tuneļu un “Origo” pārbūve, un daudz citi.


2007. gadā Ilmārs 70 gadu vecumā nolemj doties atpūtā no aktīvām darba gaitām, lai pabeigtu privātmājas būvniecību, lai jau 2010. gadā tās atsāktu un piecus gadus strādātu Ķekavas novada pašvaldībā par priekšsēdētāja konsultantu un projektu vadītāju.


Ilmārs savu dzīvi vada kopā ar sievu Emīliju, ir trīs bērnu – divu dēlu un meitas gādīgs tēvs. Par visu, ko savā dzīvē sasniedzis Ilmārs ir pateicīgs saviem vecākiem, kuri no agras bērnības viņā ieaudzinājuši pareizo domāšanu, kā arī sievai un bērniem, kuri vienmēr Ilmāru nesavtīgi atbalstījuši viņa darbos.
 

Godinot Latvijas Valsts proklamēšanas 100. gadadienu, apbalvojumus novadniekiem piešķīra Latvijas valsts aizsardzības fonda “Lāčplēsis” valde ar šī gada 18. oktobra lēmumu Nr.9. Goda zīmi kā atzinību piešķir cilvēkiem, kuri ar savu darbu sekmējuši valsts attīstību un tās izaugsmi, atbalstījuši zinātniski pētniecisko darbu, aizsardzības, izglītības, kultūras un sociālekonomisko jomu, piedalījušies jauniešu patriotiskajā audzināšanā.    

 

Sabiedrsiko attiecību daļa

12.11.2018.

 

 

  Drukāt