Atkritumu šķirošanas zaļie ieguvumi

 
Sadzīves atkritumu šķirošana vismaz sākotnēji ir pietiekami apgrūtinoša lieta – tā prasa uzmanību, kaut minimālu iedziļināšanos tēmā, platības atrašanu savā dzīvesvietā un ārpusē papildu tvertnēm, ikdienas rīcības izmaiņas un pat vairāk laika. Samest visu kopā, aiznest līdz vienai universālajai tvertnei noteikti ir vienkāršāk.


Ticams, ka galvenais šķirošanas dzinējspēks lielākajai daļai cilvēku pārvarēt slinkumu un inerci būs tūlītēja izdevīguma apsvērumi, nevis rūpes par vidi. Turklāt šķirošana ir viena no tām nodarbēm, kur apzinies, ka tava rīcība lielākā mērogā neko būtiski neietekmē. Piemēram, kāpēc gan šķirot un citādāk rīkoties ar vakariņām gatavoto dārzeņu mizām, ja tūkstošiem cilvēku to nedara (vai vismaz man tā liekas) un starpība no tavas mājsaimniecības atkritumiem, kuri kopā ar citiem (ne)nonāks Getliņu vai citā sadzīves atkritumu poligonā, būs neizmērāmi maza, kādas sīkas miljondaļas no procenta?

 

Izdevīgums, turklāt pēc iespējas personalizēts, ir viens no lielākajiem dzinējspēkiem. Globālā mērogā cilvēcei ir bijusi iespēja mācīties no sociālisma un kapitālisma līdzāspastāvēšanas, kur uzvarētājs cīņā starp iespēju strādāt un kļūt turīgam un iespēju strādāt, lai hipotētiski kļūtu turīga visa sabiedrība, ir kapitālisms kā savtīgo izdevīgumu pārstāvošais saimniekošanas veids. Zaudētājiem atliek tikai taisnoties, ka katrā konkrētajā gadījumā sociālisms nav bijis īsti pareizais.

 


Šķirojot atkritumus, apelēt pie kopīgā labuma vien nebūs efektīvi. Primāri nostrādās personalizēta izdevīguma ieviešana un demonstrēšana, bet arī otra komponente ir nepieciešama, kas ir vides izglītība un dalīšanās ar pieredzi.

 

Iespēja un iemaņas šķirot arī ir resurss

Viens no šķirošanas izdevīgumiem, kuru jau spiestā kārtā sākam iepazīt, ir tas, ka individuālā, mājsaimniecības, līmenī šķirojot atkritumus, pat ja neiegūstam, tad vismaz lieki nezaudējam naudu. Jo turpmāk maksāsim aizvien vairāk par nešķirotiem atkritumiem un maz vai nemaz – par nošķirotajiem. Tas ir saprotami, godīgi un arī praktiski un nostrādās uz lielāko sabiedrības daļu kā izdevīgums.

 

Iespēju un iemaņas šķirot atkritumus, lai samazinātu savas izmaksas, zināmā mērā varam uzskatīt par savu zināšanu resursu, ko izmantos lielākā daļa. Ar mazāko un marginālo sabiedrības daļu, kas mēģinās indīgus dūmus radošus atkritumus dedzināt mājas kārtībā vai pat izbērt atkritumus mežā, ir jātiek galā represīviem līdzekļiem. Daļa no atkritumu šķirošanas it kā neprasa lielas iemaņas, piemēram, nošķirot plastmasu, papīru vai stiklu, kaut gan arī tur parādās nianses. 

 

Vairāk lasīt šeit.

 

Aprinķis.lv

16.09.2019.

 

 

  Drukāt