Reinis Brūvelis: latviešiem ir jāpārkalibrē domāšana

Reinis Brūvelis nav ķekavietis, bet jau nepilnu gadu ir cieši saistīts ar mūsu novada dabu, cilvēkiem un īpašiem notikumiem. Tieši Reinis un viņa radošā komanda veido vizuālus foto un video materiālus par Ķekavas novadu. Aizkustinošais video par Ķekavas vecās sākumskoliņas atslēgas nodošanu jaunajai ir tieši jauno entuziastu radīts.  Tā nav faktiska kadra iemūžināšana, bet izdzīvošana, savas darba vides iepazīšana. Šobrīd Reinis par Ķekavas novadu zina daudz vairāk, kā viesis, tūrists vai garām braucējs.

 

Vecās sākumskolas atslēgas nodošanas video-

 

 

Jaunās sākumskolas atklāšanas video:

 

Fotogrāfs un mediju aģentūras “BOOB” dibinātājs Reinis Brūvelis uzskata, ka izveidot kaut ko savu nav grūti. Ir nepieciešama tikai “konkrētu lietu secība, augstas prasības pret kvalitāti, pašam pret sevi un darbs, darbs, darbs”. 7guru sarunā ar Reini par fotogrāfiju, radošām veiksmēm, medijiem un latviešu domāšanu.

 

Pastāsti, kāda ir bijusi spilgtākā radošā avantūra, kurā pēdējā laikā esi iesaistījies?

Janvārī četri draugi bijām aizbraukuši uz Honkongu, kur notika ultramaratons. Es bildēju un ķēru rokā kolēģi, kurš skrēja 100km pāri kalniem. Man arī faktiski bija jāskraida apkārt, lai spētu to visu nobildēt. Pēc tam divas nedēļas tur nodzīvojām – [izbaudījām] pilsētu, piedzīvojumus un kalnu pārgājienus. Tāda veida pasākums ļoti pamaina skatu uz lietām.

 

 

Kādēļ tieši fotografēšana? Kas tajā īpašs?

Pirmkārt, man tā ir gēnu lieta. To jau mans vectēvs darīja un uzdāvināja pirmo fotoaparātu, kas bija filmiņnieks un ar to visu pēc kārtas ķērām. Tālāk jau tēvs nopirka sev fotoaparātu, kuru es visu laiku aizņēmos un beigās viņš teica: “Labi, ņem darbojies.” Es ikdienā strādāju gan ar fotogrāfiju, gan ar video. Pats gan nefilmēju, bet esmu producents. Fotogrāfijā man visvairāk patīk tas, ka fotogrāfiju var momentāli apstrādāt, izdrukāt, apskatīties un izpētīt detaļas. Fotogrāfija strādā kā snaiperšautene – uzreiz. Video savukārt ir efektīvs, bet prasa laiku un tehnoloģijas. Ar fotogrāfiju var noķert momentu un pateikt visu, ko vēlies.

 

 

- Ko Tu domā par tagadējo selfiju paaudzi, kas, iespējams, nemaz nav uzņēmuši bildi ar labu fotoaparātu, jo visu aizstāj viedtālruņu iespējas?

Es teiktu, ka selfijiem nav nekāda vaina – tā ir kopbildes taisīšana. Visi lielie fotogrāfi kādreiz ir taisījuši selfijus – nolikuši kameru uz statīva un tie jau tie paši selfiji arī bija. Atšķirība ir tā, kā to tehnoloģiski izpildi. Mana konkrētā atbilde ir tāda, ka pamatskolā būtu obligāti jāievieš fotogrāfijas pamati. Tā kā skolā māca pamatlietas, kā būt labam cilvēkam un tādus mācību priekšmetus kā ētika, politika, matemātika, ģeogrāfija, tāpat būtu nepieciešams mācīt fotogrāfiju, jo mūsdienās visi izmanto sociālos tīklus, kur ir savs reālais “es” un virtuālais “es”. Ja Tu nemāki sevi pareizi pasniegt ar fotogrāfijas palīdzību, tad Tevi interneta vidē neuztvers tik labi. Fotogrāfijas pamatus, manuprāt, var iemācīties trīs, četrās stundās. Taisām selfijus, bildējam visu ko, tikai darām to pareizi. Piemēram, video nefilmējam vertikāli, kā daudzi to dara. Personīgi man to redzot festivālos kaut kas iekšēji deg, jo cilvēkiem ir labas kameras, labi telefoni, bet viņi bildē nepareizi. Tas ir kā braucot ar mašīnu uz 70km/h, visu laiku braukt ar pirmo ātrumu.

 


Tā kā esi izveidojis arī savu aģentūru, saki, kas ir veiksmes pamatā – kā idejai tapt par realitāti?

Aģentūra kā firma jau man ir otrā. Pirmā bija pilnīgi nesaistīta ar tagadējo sfēru. Tā bija saistīta ar tehnoloģijām, kas tirgoja, lūk, šādām vietām [rāda uz kafejnīcas griestiem] apgaismojumu. Tirdzniecībā un biznesā forši ir tas, ka Tu vari darīt jebko, iedziļinoties nozarē.

Runājot par aģentūru, tas viss sākās tā, ka es biju fotogrāfs, kolēģis bija video operators un režisors, bet trešais kolēģis – animators un dizaina cilvēks. To visu saliekot kopā mēs faktiski jau paši sev bijām kā resursi un kā priekšnieki. Katrs varam atbildēt par konkrēto nozari, ņemt cilvēkus un viņus koordinēt, jo mēs zinām, kādas ir prasības. Pakalpojumu biznesam nav vajadzīgas milzīgas investīcijas, vajag zināšanas un prasmes. Izveidot aģentūru bija tā – sanācām kopā pēc vienas ballītes un sarunājām: “Taisām!”. Uztaisījām arī, un firmu nodibinājām nedēļas laikā. Pirmais gads bija grūts, kamēr izstrādājām portfolio, lai ir ko parādīt klientam. Otrais un trešais gads ir tīrs darbs. Lai izveidotu kaut ko savu, es tur neko grūtu neredzu – tā ir konkrētu lietu secība, augstas prasības pret kvalitāti, pašam pret sevi un darbs, darbs, darbs.

 


No kā cilvēki visvairāk baidās, pirms realizē idejas?

Tur tā lieta – viņi baidās no visa kaut kā, nav pat svarīgi, no kā tieši, bet fakts kā tāds ir tas, ka viņi vienkārši baidās. Piemēram, pašas primārākās bailes cilvēkam ir bērnībā – uzrunāt citu cilvēku, čalim uzrunāt meiteni. Mums liekas pašsaprotami, ka mēs baidāmies, bet tad mēs to pārvaram. Visi agri vai vēlu apprecas. Bet bailes veidot ko savu vai realizēt nozīmīgas idejas ir atkarīgas no audzināšanas un sabiedrības kultūras. Mums 50 gadus kā nezāles ir nīdētas ārā – tas ir bijis grēks radīt kaut ko savu, darīt kaut ko uz savu galvu. Ja Tu uzņemies atbildību, Tevi bez maz vai jānošauj. Kā piemērs, šodien lasīju ziņās, ka Ziemeļkorejā nošāva bruņurupuču fermas vadītāju, jo bruņurupučiem nebija pietiekoši daudz ūdens. Tas ir piemērs, ko dara diktatūra un cilvēki baidās. Mums firmā ir uzstādījums, ka mēs cenšamies motivēt cilvēkus, liekot iekšā jebkurā bildē vai filmiņā filozofisko ziņu un dzinēju, ka varam, jādara un nav ko baidīties. Piemēram, filmējām klipu “Radisson Blu Hotel Elizabete” un parādījām, ka katrs darbinieks šeit ir savas nozares speciālists – bārmenis, apkopējs, pavārs. Latviešiem ir jāpārkalibrē domāšana, lai nav “nevaru, negribu un viss ir slikti”. Daudzi var, vienkārši par tiem piemēriem vairāk klusējam. Esmu ļoti naidīgi noskaņots pret to, ka mediji nepārtraukti publicē negatīvas ziņas un pagalma tantiņu runas. Tiklīdz ir noticis kaut kas slikts, to visi ir gatavi publicēt, bet kad ir iespēja publicēt kāda uzņēmuma veiksmes stāstu, tad ir jāanalizē, vai tā nebūs slēptā reklāma vai vēl kaut kas. Mēs baidāmies citus pacelt, bet uzrakstīt par kādu kaut ko sliktu – tas ir okay. Tā ir lielākā bēda. Cilvēki tiek zombēti ar negatīvajām ziņām.

 

 

Tu domā, tā ir latviešu problēma?

Nē, tas ir globāli. Es teikšu tā, mēs esam tik maza valsts un mums ir iespējas krietni vieglāk to visu izmainīt. Mums ir savs mikroklimats. Salīdzinot, ASV viens no 200 000 Tu esi niecība un ir nedaudz attaisnojums teikt, ka es viens neko nevaru mainīt. Kaut gan arī tur var, ir ļoti daudz iespēju un piemēru. Bet Latvijā Tu pat netīšām vari uzskriet virsū valsts prezidentam. Pašam ir bijis tā, ka netīšām esmu kaut ko bildējis, pagriezies un saskrējies ar prezidentu. Tas ir kā ilustratīvs piemērs. Mēs vieglāk varam satikt dažādu firmu vadītājus, nodibināt kontaktus un ātrāk kaut ko iekustināt.

 

 

Ja Tev būtu iespēja padarīt pasauli laimīgāku, kas būtu pirmais, ko Tu darītu?

 Es ieviestu obligātas prasības, ka mediju saturam jābūt procentuāli sadalītam ar pozitīvajām un negatīvajām ziņām. Zinātniskie pētījumi pierāda, ka cilvēkiem ir selektīvā atmiņa. Mūsu vecāki un vecvecāki vienmēr atceras, ka zāle bija zaļāka, ziemas aukstākas un vasaras siltākas, bet kad reāli tiek pētīti meteoroloģijas dati, tad ir redzams, ka viss ir bijis tieši tāpat kā tagad. Lai mēs nesadegtu depresijā un negatīvismā, mums ir iekodēts aizmirst sliktās lietas. Mūsu negatīvā pieredze vairāk paliek kā fakts, bet pozitīvās lietas uzkrājas. Ir interesanti, ka, parunājot ar veciem cilvēkiem, viņi vairāk atceras tās labās lietas, kā pirmo reizi kādu satika, kā dejojuši vai priecājušies. Bet mediju tendence ir tāda – nedod, Dievs, ka Tu aizmirsīsi, ka kaut kas slikts noticis. Medijiem būtu jābeidz visu laiku grūst sejā negatīvo. Tas būtu pirmais – ja cilvēkiem būtu pareiza domāšana, tad arī pasaule būtu laimīgāka. Tagad cilvēkiem ir slikti, jo viņiem tiek atgādināts, ka viņiem ir slikti.

Otra bēda ir tāda, ka mēs esam par daudz, lai cik skarbi tas izklausītos. Mēs drīz būsim 8 miljardi un visi nebūs paēduši. Tas ir izdzīvošanas jautājums un tāpēc ir vairāk jādomā par zinātni un varbūt jāmeklē jauna planēta, uz kuras dzīvot.

 

 

Laura Prancāne
7guru.lv

 

 

  Drukāt