Sena Pierīgas muiža, kas no sabrukšanas robežas pārvērtusies par brīnišķīgu sapņu vietu
Atzīšos, ka mani vienmēr apbēdinājuši skati ar pamestām, pussagruvušām un bez saimnieku palīdzīgām rokām esošām muižām, kas tā vien sauc pēc palīdzības, lai tajās atkal kūsātu dzīvība. Kā izrādās, tieši tāds bijis stāsts arī par Rāmavas muižu, kurai, esot pavisam bēdīgā izskatā, tika dāvāta otra iespēja, un nu tā ir viena no skaistākajām Pierīgas muižām, kur valda brīnumaina atmosfēra.
 

Gluži vai neticami šķiet, ka tik tuvu Rīgai, nemaz nepamanot brīdi, kad esmu jau izbraukusi no galvaspilsētas robežas, nonāku uz nelielas ielas ar norādi uz Rāmavas Depkina muižu. Un patiesi, skats, kas paveras aiz parka senajiem kokiem, ir elpu aizraujošs. Redzama sulīgi sarkanas krāsas muiža ar baltiem loga rāmjiem, skaistu apzaļumojumu, izgreznotām kāpnēm, un, pats galvenais, pie muižas mani sagaida laipna saimniece, kas ir daļa no patīkamās atmosfēras.

 

Ar Rāmavas muižu mani iepazīstināja tās saimniece un vadītāja Ilze Berga, kura mani gan izvadāja pa muižas parka takām, gan izrādīja un izstāstīja katras ievērojamākās muižā sastopamās lietas vēsturi, atklājot, kā tā nonākusi līdz šejienei, jo, kā zināms, tad pirms atjaunošanas darbiem, muižā nav bijis nekā, tik vien, cik grīda un sienas.

 

No sabrukšanas robežas līdz neticamām pārvērtībām

Muiža esot viena no senākajām Rīgas piepilsētas muižām, un tās pirmsākumi meklējami jau 15. gadsimtā. Muižas kompleksā sākotnēji bijušas desmit ēkas, taču gadsimtu laikā no sākotnējām ēkām neviena nav saglabājusies, un Depkina muiža ir bijusi kungu māja, kas celta pirms aptuveni 230 gadiem. Rāmavas Depkina muiža sevī ietver liecību, ka ēkai bijusi saistība ar Depkinu dzimtu, un, kā izrādās, tad Depkins esot bijis Rīgas virsmācītājs, tāpēc ēkai bijusi visai cieša saistība ar draudzi. Laika gaitā muiža tikusi vairākas reizes pārbūvēta, taču salīdzinoši nesen, 1998. gadā, muiža bijusi pilnībā izdemolēta, un tikai kopš 2003. gada tai dota vēl viena iespēja dzīvot.

Kā izrādās, tad šajā muižā savulaik dzīvojis visiem zināmais rakstnieks un publicists Garlībs Merķelis, un tieši šeit radīti publicistiskie darbi, tāpēc muiža noteikti var lepoties ar cilvēkiem, kas šeit dzīvojuši.

Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā muiža tika izveidota kā paraugsaimniecība, kuru vadīja agronoms Pauls Lejiņš un līdz ar to bija īpašumā Latvijas lauksaimniecības universitātei. Vēlāk ēka kalpojusi kā kantoris, kad Rāmava piedzīvoja plaukstošo lauksaimniecības periodu, ko apstiprina joprojām tuvumā esošais zirgu stallis un saimniecības mājas. Vēl pēc kāda laika šeit bijuši komunālie dzīvokļi ar nekontrolētu būvniecību, kas diemžēl nelabvēlīgi ietekmēja muižas sākotnēju izskatu.

Kā stāsta muižas saimniece, tad savulaik pat domāja par muižas nojaukšanu, taču, pateicoties Kultūras pieminekļu inspekcijai un iniciatīvai, ar piesaistītajiem līdzekļiem izdevās muižu restaurēt, lai tā izskatītos tieši tā, kādu to mēs redzam šodien.

 

Iedvesmojošā atjaunošana

Tā kā muiža nebūt nav bijusi tāda, kurā varējis atrast daudz senatnīgu lietu, kas piestāvētu ēkas atmosfērai, tad pilnībā viss bijis jāmeklē. Taču, jāatzīst, ka saimniekiem to veiksmīgi izdevies realizēt, jo ir tāda sajūta, ka pilnīgi viss šeit jau ir bijis no sākta gala, sākot no kumodēm, skapjiem, beidzot ar klavierēm un koka galdiem.

 

Šajā muižā savulaik dzīvojis visiem zināmais rakstnieks un publicists Garlībs Merķelis, un tieši šeit radīti publicistiskie darbi.

Izrādot muižas iekštelpas, saimniece stāsta, ka viens no vadmotīviem, kas tiek ievērots iekārtojuma izveidē un atjaunošanā, ir koka saglabāšana un ieviešana, un citu dabīgu materiālu klātbūtnes rašana, piemēram, lins, kas šeit ļoti piestāv un papildina latvisko noskaņu. Lai arī no ēkas sākotnējā izskata saglabājies vien karkass, bet no iekšpuses - greznās kāpnes, daudz strādāts pie tā, lai muiža līdzinātos tās sākotnējam izskatam. Muižas otrajā stāvā ir saglabājies arī skaists kamīns, kas arī tiek izmantots un ziemas sezonā iekurināts, sasildot muižas dvēseli. Tāpat atjaunoti ir arī vecie logi, kas neaizstājami izgrezno muižu gan no iekšpuses, gan ārpuses.

Vaicāta par idejām, ko ieviest muižā, Ilze atklāj, ka tas ir ļoti ilgs process, jo ne vienmēr izdodas tik ātri un operatīvi realizēt to, kas radies prātā. Tā bijis ar lampiņu virtenēm, kuras galu galā ar rokām veidojis kāds paziņa, sakot, ka nekad dzīvē vairs neuzņemsies kaut ko tik piņķerīgu, un tā tas ir teju katru dienu ar noformējuma izveidi muižā, kad tiek svinēti svētki, kas ir muižas gaidītākie notikumi katru sezonu.

 

Lietas ar stāstu

Lai arī no muižas sākotnējā izskata nav saglabājies neviens priekšmets, saimniekiem izdevies atdzīvināt muižu ar pašu lolotām un atrastām lietām. Kā izrādās, tad muzikālās kafejnīcas ieviešana bijis mērķtiecīgs papildinājums muižai. Ilzei bija skaidrs, ka muižai pietrūkst kaut kā tieši tāda, un tad, uzzinot par vietu, kur varētu meklēt ko līdzīgu, nebija divu domu, jo uzreiz radusies pārliecība, ka tieši šajā vietā būs tas, ko Ilze iedomājusies.

To var dēvēt par intuīciju vai domu spēku, bet, patiesi, aizbraucot uz ieteikto vietu, pat nezinot, vai kas tāds tur ir vai nav, šī muzikālā retro kafejnīca stāvējusi un gaidījusi, kad Ilze tai atbrauks pakaļ. Varētu pat teikt, ka visas lietas, kas nonākušas Rāmavas muižā, ieradušās ar īpašu stāstu.

Daudzas lietas, kas atrodas muižā, šeit nonākušas kā dāvanas, bet interesanti, ka ir arī mantas, kas šeit glabājas kā pagaidu mājās, kamēr īpašniekiem tās nav, kur uzglabāt. Tā tas ir ar kādu kumodi otrajā stāvā un pat ar klavierēm, taču saimnieki jau vairākus gadus ļauj šīm lietām šeit dzīvot, un nav jau brīnums – tās šeit ļoti piestāv. Starp citu, šeit nonākusi arī Latvijā senākā mēbele, kas ilgi laiku bijusi apskatāma Brīvdabas muzejā, taču tā kā šeit ir pienācīgāki apstākļi šādu vērtību saglabāšanai, skapis nu rotā Rāmavas muižas telpas.

 

"Ja māja nav apdzīvota un tajā nav cilvēku, tad vienmēr ir tā sajūta, ka kaut kā pietrūkst. Tā kā šajā muižā ikdienā neviens nedzīvo, tad svētki ir tās reizes, kad šeit kūsā dzīvība." Ilze Berga

Izaicinājums ar gandarījuma sajūtu

Ilze noteikti ir šīs muižas dvēsele, jo bez entuziasma un gribasspēka nebūt nav iespējams uzturēt un pārvaldīt tik lielu teritoriju, it īpaši vasaras sezonā, kad katru nedēļu šeit tiek svinētas kāzas un citi svinīgi notikumi. Ilze stāsta, ka šogad kopumā šeit svinētas aptuveni 25 kāzas, tātad muiža piedzīvojusi ne vienu vien priecīgu notikumu. Ja savulaik muižā nekas nenotika un tā gluži vai skuma pēc cilvēku klātbūtnes, tad tagad tiek atgūts nokavētais. Šeit cilvēku straumes plūst ne tikai svētkos, bet arī ikdienā, lai pašu acīm novērtētu vēsturisko kultūras pieminekli, pastaigātu pa senatnīgo parku, kur aug lielākais Latvijas melnalksnis, un ieelpotu Rāmavas dzestro gaisu.

 

Muižas aura

Katrai mājai ir sava raksturīgā smarža, aura un atmosfēra, un, vaicāta par Rāmavas muižas auru un, kā tā mainījusies pa šiem gadiem, Ilze atzīst, ka pēdējos gados šeit kļuvusi siltāka noskaņa gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tā kā muiža ir gana liela, tad siltu un omulīgu vidi bijis grūti nodrošināt, bet, kopš šeit ir gāzes apkure, tad šeit ir patīkami atrasties arī ziemā, taču mājas siltumu noteikti nodrošina mājīgums un sirsnība, kas šeit valda. Un šo sajūtu noteikti nevar izveidot mākslīgi vai kā citādāk radīt, tā vai nu ir, vai arī nav. Šeit tā patiešām ir, pateicoties sirsnīgajiem cilvēkiem, kas šeit viesojušies un saimniekiem, kas rūpējās par ēku ik dienu.

Muižas otrajā stāvā ir saglabājies arī skaists kamīns, kas arī tiek izmantots un ziemas sezonā iekurināts, sasildot muižas dvēseli.

Ilze stāsta, ka mājas dzīvību un atmosfēru rada notikumi. Ja māja nav apdzīvota un tajā nav cilvēku, tad vienmēr ir tā sajūta, ka kaut kā pietrūkst. Tā kā šajā muižā ikdienā neviens nedzīvo, tad svētki ir tās reizes, kad māja tiek apdzīvota un šeit kūsā dzīvība. Muiža noteikti ir vieta, kur pati saimniece gūst iedvesmu, jo īpaši tajās reizēs, kad svētki ir beigušies, viesi ir aizbraukuši un gaisā virmo pacilājums un gandarījums par to, ka muiža kārtējo reizi piedzīvojusi skaistu notikumu un vēl skaistāku gatavošanās posmu īpašajai dienai.

 

Muiža, gluži kā Rīga, nekad nav gatava

Lai arī Rāmavas muiža izskatās skaista jau tagad, tomēr saimniece atzīst, ka ir vēl daudz neīstenotu ideju un plānu, kas tuvākā un tālākā nākotnē jārealizē. Patiesībā tas pat ir labi, ka ir plāni muižas attīstīšanai, jo tādā veidā ir pārliecība, ka nekas nav beidzies un vēl ir, kur tiekties. Vai tas būtu dārzs, tuvākās apkārtnes papildināšana ar atpūtas vietām pastaigu cienītājiem, vai arī iekštelpu atjaunošana, piemēram, bēniņu stāvā, - tas viss pierāda to, ka muižas skaistumam vēl ir, kur augt un pēc gadiem varēsim novērtēt to vēl pilnīgākā daiļumā.

 

 

 

 

Zane Bitmane
Delfi.lv
28.09.2015.

  Drukāt